VIETAS VĒSTURE

Rīga kā pilsēta var lepoties ar garu un bagātu mūžu. Ilgajos gadu simtos Rīgas robežas arvien attālinājušās no pilsētas sākotnējā centra – vietas, ko šodien saucam par Vecrīgu. Pilsēta gadsimtu gaitā augusi un pilnveidojusies.

Laikā no 13. līdz 19.gs. vidum Rīga bija cietoksnis, kas sekmīgi varēja pastāvēt tikai aiz nocietinājuma vaļņiem. Pilsētas attīstību ārpus nocietinājumu joslas kavēja nedrošie dzīves apstākļi. Dzīvojamos namus bieži nopostīja plūdi un ugunsgrēki, kara gadījumā šādas ēkas bieži nodedzināja. Eksistēja arī citi aizliegumi un ierobežojumi, kas skāra ārpilsētā dzīvojošos. Neskatoties uz to, iedzīvotāju skaits teritorijā, kas piekļāvās nocietinātajai Rīgai, palielinājās. Auga ēku skaits, palielinājās apbūve.

Sākotnēji biežāk apdzīvotās vietas ārpus pilsētas veidojās gar galvenajiem satiksmes ceļiem, kas veda uz Rīgu.

Tā veidojās arī Ģertrūdes, vēlākā Pēterburgas priekšpilsēta, kas savu nosaukumu ieguva no ceļa, kuru 1837. gadā izbruģēja par šoseju, kas savienoja Rīgu ar Krievijas tā laika galvaspilsētu Pēterburgu. Paša Pēterburgas (Petrogradas) ceļa (šosejas) pirmsākumi meklējami ap 1868. gadu.

1923. gadā Pēterburgas šoseju Rīgas ārpilsētas novadā pārdēvēja par Vidzemes šoseju. 1935. gadā Vidzemes šoseja ieguva Brīvības gatves nosaukumu, pieminot 1919. gada 6. jūliju, kad 1. Latviešu brigādes goda sardze sagaidīja Rīgā pa Vidzemes šoseju ienākošo Ziemeļlatvijas armijas avangardu ar brīvības cīņu varoni pulkvedi Jorģi Zemitānu priekšgalā.

Viena no Rīgas un tās ārpilsētas centrālajām maģistrālēm – Brīvības gatve, daudzo gadu laikā ir tikai palielinājusi savu vēsturisko un satiksmes nozīmīgumu. Daži iezīmīgi notikumi jāpiemin arī šajā stāstījumā.

1815.-1817. gadā būvmeistara J.D. Gotfrīda vadībā uz toreizējās Rīgas robežas Pēterburgas ceļa galā (tag. ēkas Brīvības gatvē 206 tiešā tuvumā) tika uzcelti Aleksandra vārti (1904. gadā pārvietoti uz Šmerļa ielas rajonu, vēlāk uz Viesturdārzu), bet 1906. gada 18. maijā Brīvības (toreiz Aleksandra) ielas krustojumā ar dzelzceļu atklāja pirmo satiksmes pārvadu Rīgā, kas joprojām darbojas kā tiltam līdzīga divlīmeņu inženierbūve, kurai iela jāpārvada pāri dzelzceļam. Sarunu valodā šis satiksmes pārvads ieguvis nosaukumu „Gaisa tilts”, kas kā vietas un objekta apzīmējums vēl joprojām atpazīstams dažādu paaudžu cilvēkiem.

Protams, Vidzemes priekšpilsēta tagad stipri atšķiras no vecās koka priekšpilsētas, kas tikai dažviet atstājusi kādu piemiņu par sevi. Šādas piemiņas zīmes mūsdienās būtu rūpīgi pētāmas un kopjamas. Tāpēc arī tapuši šie teksti par kādu ārēji it kā ļoti necilu namu Brīvības gatvē 206, ko šodien varam saukt par vietējas nozīmes koka arhitektūras pieminekli. Ēka ir Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pārmaiņu lieciniece ar bagātu un interesantu vēsturi gadsimtu gaitā. Šī nama telpas gandrīz vienmēr tikušas daudzpusīgi izmantotas, bet pēdējos 75 gadus nama vēsture nemainīgi saistāma ar bibliotēkas vārdu. Varbūt arī tāpēc šis stāsts.