LITERĀRAIS MUZEJS JEB RAKSTNIEKU STŪRĪTIS 9. BIBLIOTĒKĀ

1934. gada 24. maijā pl.11 priekšpusdienā 9.bibliotēkā tiek atklāts rakstnieku Literārais muzejs (Rakstnieku stūrītis), kas vislielākajā mērā ir bibliotēkas pārziņa Jūlija Krūmiņa izsapņots, izlolots un realizēts darbs.

Rakstnieku stūrītim paplašinoties, izveidojās savdabīgs Literārais muzejs, kas iepazīstināja interesentus un pastāvīgos bibliotēkas lasītājus ar daudzu latviešu rakstnieku dzīvi un daiļradi.

Par šo savdabīgo muzeju tika saņemtas daudzas pozitīvas atsauksmes, jo bija radīta jauna iespēja iepazīt ne tikai tautā populāru autoru daiļradi, bet arī uzzināt interesantus faktus par mazpazīstamiem literātiem, kas tikai vēl sāka savas literārās gaitas vai arī rakstniecībai nodevās periodiski.

Bibliotēkas pārzinis Jūlijs Krūmiņš bija iecerējis un centās arī realizēt savu ideju par rakstnieku rokrakstu paraugu un fotogrāfiju kolekcijas savākšanu un izstādīšanu bibliotēkas telpās, kas vienlaikus veidotu arī literārā muzeja pamatekspozīciju. Tika uzkrāti dažādu literātu un kultūras darbinieku rakstīti teksti un vēlējumi, kas vēlāk, attiecīgi noformēti un izlikti aplūkošanai, kļuva nu jau par muzejisku vērtību.

Izstādes ekspozīcijas veidotājs Jūlijs Krūmiņš savā darba procesā centās iesaistīt arī pašus literātus un kultūras darbiniekus, aicinot iesūtīt savus literāro darbu fragmentus, rokrakstu paraugus, autogrāfus, fotogrāfijas un novēlējumus.

Samērā īsā laikā, pateicoties cilvēku atsaucībai, tiek savākts plašs materiālu klāsts. Muzeja kolekcijā parādās dažādu paaudžu kultūras darbinieku un literātu autogrāfi un fotogrāfijas, kur var iepazīt tā laika kultūras dzīves veidotājus un cieņu ieguvušus cilvēkus. Muzeja ekspozīcijā „ienāk”:

1936. gadā literatūras vēsturnieks, kritiķis un rakstnieks Roberts Klaustiņš raksta vēstuli Jūlijam Krūmiņam, kurā aicina bibliotēkas pārzini izveidot īstu „rakstu muzeju”, kurā atrastos „ziņas par atsevišķiem rakstniekiem un grāmatām, iztaujājot to autorus, kā viņi vispirms iecerējuši tematu, kā lolojuši domās un sirdī, pirms ķērušies pie spalvas”. Tādas ziņas neviens vēstures un literatūras pētnieks tajā laikā īpaši nekrāja, un muzejos, grāmatās nepublicēja, tāpēc arī tāds savdabīgs ieteikums.

Muzeja fondi ar katru gadu paplašinājās. Jūlijs Krūmiņš savā kolekcijā iegūst arī vēstules, ko literāti un dažādi kultūras darbinieki sūtījuši cits citam. Šīs vēstules lasot, bibliotēkas apmeklētāji iepazīst jaunu pasauli un cilvēkus, viņu domas un uzskatus. Literārajā muzejā nonāk vēstules, ko rakstījuši:

Literārais muzejs veiksmīgi papildināja bibliotēkas darbības spektru trīsdesmitajos gados un centās radīt padziļinātu interesi lasītājos par kultūru un literatūru.

Par muzeja darbību interesi izrādīja gan Latvijas bibliotekāru biedrības biedri, kas bibliotēkā pabija ne vienu reizi vien, gan arī igauņu Bibliotekāru biedrības biedri, kas 1938. gada jūnijā bija ieradušies uz 3.Baltijas Bibliotekāru kongresu.

1939. gada nogalē divās dienās Literāro muzeju apmeklēja arī Latvijas bibliotekāru un arhivāru semināra dalībnieki, kas vēlāk izsaka atzinību par muzeja ekspozīciju.

Jūlijs Krūmiņš saņēma arī daudzu privātpersonu pateicības vēstules par muzeja ekspozīcijas daudzveidību, kā arī piedāvājumus sadarbībai – jaunu materiālu sūtījumus.

Muzeja iekārtošana un uzturēšana bija bibliotēkas pārziņa Jūlija Krūmiņa darba pienākums un personīgs ieguldījums bibliotekārā darba attīstībā, jo šis bija viens no pirmajiem šāda veida muzejiem, kas atrada savu mājvietu bibliotēkas telpās.